Atliek vien pavisam nedaudz, tikai uz mirklīti, ļauties dzīvei, un viņa, draiskule, jau izvilkusi tevi ārpus ierastās komforta zonas un piespēlējusi visnotaļ sirreālus sarunu biedrus. Tad nu lūk, pirms pāris nedēļām, kādā pārsteidzoši atklātā sarunā ar svešinieku, pēc komplimentu virknes par manu jauko un sakārtoto enerģētisko lauku, viņš noteica: “… hm, bet tu taču zini, ka tavs īstais cilvēks visu laiku ir kkur tev ļoti tuvu? Tu vienkārši pati neesi tikusi skaidrībā, ko tu gribi.” Un ieteica viendien atslēgt telefonu, noskaņai uzlikt tīkamu mūziku un vienkārši padomāt.
Un šorīt es pamodos ar sajūtu, ka šī ir īstā diena noformulēt savu Mr.Lielisko.
*Viņš mīl. Reizumis viņš to pasaka skaļi, bet lielākoties to vienkārši jūt. Viņš apsedz ar naktī nospārdīto segu, nevilšus pagatavo tieši tādu kafiju, kāda man garšo, un, iepērkoties rimčikā, groziņā iemet arī kkādu pilnīgi nevajadzīgu štruntu, kas apbrīnojamā kārtā mani spēj iepriecināt.
*Viņš ir brīvs. Viņš ir piedevis savai pirmajai, augstskolas pirmā kursa, un visām pārējām mīlestībām. Līdz ar to viņš nemeklē manī apstiprinājumu iepriekš piedzīvotajām neveiksmēm un necenšas vispārināt.
*Viņš nav augstprātīgs. Viņš apzinās savu vērtību, bet nekad nenostāda sevi augstāk par citiem, kas ir mazāk veiksmīgi, mazāk sasnieguši vai vienkārši dzīvo savādāk.
*Viņš ir maķenīt gudrāks par mani. Lai gan mēdzu dusmoties uz mammu, kas manus jūsmīgos stāstus par kādu puisi mīl pārtraukt ar dzēlīgu “Un kāda tieši viņam ir izglītība?”, bet tā nu tas ir. Lai gan tiešā veidā tas nav saistīts ar diplomu esamību, man labpatīkas piekrist pesteļiem, ka “bērniem intelekts iedzimst no tēva”.
*Viņš pelna nedaudz vairāk par mani. Šo es nemāku izskaidrot un pamatot, bet man ir pārliecība, ka tā jābūt.
*Viņā ir kaut kas no mana tēva. Atbildība, rūpes, cīņa par taisnību un visam pāri plūstošs optimisms.
*Viņš ar cieņu izturas pret sievieti. Ne tikai mani, bet savu māti, māsu, darba kolēģi un pilnīgu svešinieci.
*Viņš pieņem manus draugus. Ne obligāti mīl un dievina, bet spēj rast ar viņiem kopīgu valodu, tikai tādēļ ka man šie cilvēki ir svarīgi.
*Viņš spēj izrādīt emocijas. Un lielākoties spēj tās arī pamatot.
*Viņa draugi/kolēģi viņu ciena. Tieši vīrieši. Nezinu, kā viņi to dabū gatavu, bet vīrieši savā starpā kkā ļoti labi jūt, kas kurš ir.
*Viņš zina, kā pavadīt savu brīvo laiku. Iespējams, viņam ir kāda nopietna aizraušanās/hobijs, iespējams - vairākas. Jebkurā gadījumā viņa dzīve nav darbs-tv-miegs.
*Manas garastāvokļa maiņas viņu parasti sajūsmina. Uz manu īdzelību viņš lielākoties reaģē, nosakot: “Buga-buga” , bet spēj arī saprast, kad lietas ir nopietnas, un uzklausa.
*Viņam patīk ceļot, darīt iepriekš nedarītas lietas un visādi citādi “pa dzīvi viņš iet atvērtām acīm”.
*Viņš spēj pieņemt lēmumus. Viņš nekrīt panikā, saglabā skaidro saprātu un konstruktīvi rīkojas.
*Viņam ir savas vājības.
*Viņam rūp savs izskats. Viņš puslīdz regulāri sporto, iet pie friziera. Vismaz vienreiz dzīvē bijis solārijā un nopircis sev neadekvāti dārgu sejas krēmu pret ādas novecošanos. Viņš lieto labas smaržas.
*Alkoholu viņš lieto saprātīgi. Pie šī es ilgi domāju… bet jutu, ka jāuzraksta. Drošs, paliek nedrošs, labāk es tomēr šo niansi pieminēšu.
*Viņš respektē manu privāto telpu.
*Viņam piemīt laba humora izjūta un piemīt … em, sauksim to par cilvēkmīlestību :)
Huh, done :) Un kurš teica, ka pietiek ar to “ka cilvēks labs” ? :D
