Pirms gada kādā iedvesmas brīdī šeit izveidoju sadaļu “bucket list”, kur viens no punktiem skan šādi: “Vismaz 20 stundas darīt kādu darbu bez samaksas”. Manā universā tā arī lietas strādā - pieraksti uz lapiņas vai pielīmē bildi pie ledusskapja, un ša-ta-ta-tā viss notiek. Tā gadījies arī ar šo vēlmi, jo 2010.gadā pamanījos visnotaļ rūpīgi aizpildīt brīvprātīgā pieteikumu Olimpiskajām spēlēm 2012.gadā Londonā.
Var teikt, ka šeit arī sākas mans mazais olimpiskais piedzīvojums, par kuru mēģināšu pastāstīt arī saviem Twitter sekotājiem un bloga lasītājiem. Protams, ievērojot organizētāju vadlīnijas un lieki nepļāpājot par drošības pasākumiem un citām detaļām.
E-pasts ar ziņu, ka man piedāvāta loma (role) brīvprātīgo protokola komandā (Protocol Team) Vimbldonā Olimpisko spēļu laikā, mani sasniedza pagājušā gada beigās. Drīz vien sekoja arī uzaicinājums uz orientācijas treniņu, vēl pēc tam - uzaicinājums uz role specific treniņu.
Vienīgais notikums starp pieteikšanos un apstiprinājuma e-pastu bija teju stundu gara telefonintervija pagājušā gada vasarā. Ļoti tipiski man - vispirms gaidīju zvanu mēnesi par agru, tad nepadomāju par 2 stundu laika atšķirību… Rezultātā ar intervētāju nācās runāt vārtrūmē kaut kur starp Antonijas un Alberta ielām, paniski žmiedzot telefonu pie auss, lai vispār kaut ko dzirdētu. Bet pilnīgas aplamības acīmredzot sastāstījusi netiku :)
Orientācijas treniņš, vai pareizāk- pacilājošs pasākums 6000 cilvēkiem Wembley arēnā, notika šosvētdien, 5.februārī. Saņēmu savu Games Maker mapīti, Cadbury šocenīti (sakusa kabatā) un vērīgi klausījos. Tas izskatījās šādi:
Par to, ka Olimpiskās spēles 2012.gadā notiks Londonā uzzinājām 2005.gadā, bet patiesībā sagatavošanās darbi tām sākušies jau 2003.gadā. Tieši tad izveidots pieteikums Olimpisko spēļu uzņemšanai, kas parādījis Londonu kā kosmopolītisku pilsētu, kur “ikvienai komandai būs mājinieku atbalsts” (“every team will have home support”). 9 gadi gatavošanās darba!
Olimpisko un Paralimpisko spēļu norisē tiks iesaistīti 70 000 brīvprātīgo (tika saņemti 240 000 pieteikumu), un tām par godu (ok, neaizmirsīsim arī par karalienes jubileju) uzbūvēto un salaboto ir grūti saskaitīt un izmērīt. Sajūta piedaloties tāda mēroga pasākumā ir pacilājoša, bet visjaukāk bija pieķert sevi nodomājot, ka atrodos arēnā ar cilvēkiem, kas organizatoriem šķituši interesanti, atraktīvi un vienkārši labi. Padomā tik, vesela arēna ar labiem cilvēkiem! :) Vienvārdsakot, ja pirms orientācijas treniņa vēl bija šaubas, tad pēc tā jau pavisam noteikti esmu apņēmusies pacensties, lai šī gada augustā būtu Londonā violeti oranžā uniformā.
Turiet īkšķus!
